Water Of Leith Walkway — marķēta taka, kas ved gar nelielu upīti, kura plūst cauri Edinburgai un ietek Fērtofortas (Firth of Forth) līcī, par kura tiltiem es jums jau stāstīju. Kopumā taka ir apmēram 22 km gara, un sākumā es domāju to visu noiet vienā dienā. Tomēr cilvēks domā, bet liktenis par viņu pasmejas. Sanāca tā, ka visu taku es tā arī nenogāju, tikai divus garus gabalus un vienu īsu. Šajā dienā man vairs neatlika laika, lai brauktu uz pašu sākumu. Ar autobusu tiku aptuveni līdz pirmās trešdaļas beigām, no kurienes arī aizčāpoju, klausoties nedaudz podkāstus un YouTube rullīšus.
Taka izrādījās skaista un interesanta, pat pārsteidzoši, kā caur salīdzinoši lielu pilsētu var iet celiņš ar tik daudz dabas, dažkārt gluži neskartas. Arī ainava pa ceļam mainās: te pauguri, te ūdenskritumiņi, te augsti lapu koki, te krūmi. Celiņš parasti ir grantēts, dažreiz iznāk uz asfalta "pilsētā", bet reti. Bieži trāpās suņinieki, riteņbraucēji. Retāk — skrējēji un dīkdieņi, kā es.
Man šķiet, es palaidu garām stāstu par to, kā ievācos AirBnB dzīvoklī, kuru noīrēju uz atlikušo laiku. Tas notika svētdienas vakarā, atbraucu savā čuhņā nedaudz laicīgāk, un nācās gaidīt atslēgas vēl kādas 15-20 minūtes. Tās atveda nēģeris vārdā Relija ar tik bubinošu akcentu, ka es neko nevarēju saprast. Dzīvoklī es biju vienīgais īrnieks. Pats nēģeris nedaudz pačammājās dzīvoklī, kaut kur zvanīja un lamājās. Man ir aizdomas, ka mēģināja panākt, lai virtuvē un vannasistabā salabo gaismu.
Dzīvokļa aprakstā bija frāze "nav dušas, bet ir vanna", kas mani nostādīja strupceļā. Es nekādi nevarēju iedomāties mājokli bez dušas. Vai tad tā ir tāda problēma, ja kopumā vannasistaba ir? Izrādījās, ka to jau bija atrisinājuši: pie vannas krāna bija piemeistarota uzparikte, kas sajauc ūdeni un kuras galā ir dušas uzgalis.
Jāsaka, ka dzīvokli es izvēlējos ilgi un mokoši, jo cenas Edinburgā nav nekāds saldais ēdiens. Gribējās nemaksāt pa 50 eiro naktī, un tā vēl uz 10 naktīm. Neesmu jau nekāds bagātnieks. Diemžēl visas manas izvēles mokas vainagojās ar čiku. Rezervēju es vienu istabu, nevis veselu dzīvokli, un arī tā pati bija tāda nekāda. Lai gan aprīkota normāli, bet matrači, piemēram, kā slimnīcā. Tie bija pārklāti ar vaskadrānu, tā ka ķermenis svīst un gulēt ir galīgi neērti. No autobusa patālu, un pats autobuss arī brauc krietnu laiku. Mēbeles, lampas — viss tas lētākais un neglītākais, kādu vien var atrast. Diemžēl nekas labāks par sakarīgām naudiņām neatradās, tajā skaitā arī Bookingā. Ideālā variantā gribējās vēl arī to, lai būtu vieta Katjai, viņai bija jāatbrauc no Liverpūles ciemos uz divām naktīm.
Tagad atgriezīsimies tagadnē. Pārnakšņot es pārnakšņoju, lai arī atkal gulēju slikti, un nu eju pa taciņu, priecājos par dabu. Un te man ziņa no saimnieka: tev dzīvoklī ir problēmas ar elektrību, un tev jāizvācas. Naudu atdos skaidrā, visu pilnībā. Es nedaudz apstulbu, kā saka mans tētis. Tomēr ko gan tur padarīsi, uzrakstīju ok. Uzreiz nolēmu nebraukt atpakaļ uz hatu, tikko taču sāku savu ceļu.
Pēc pusstundas saņemu vēl vienu ziņu: ļoti vajag izvākties, tāpēc mēs savācām tavas mantas, un tās var dabūt pie mums mājās. Naudu atgriezīsim AirBnB sistēmā. Te es vēl vairāk nobrīnījos, jo savākt personīgās mantas — tas točna ir nopietns forsmažors. Rezultātā viņi, protams, pazaudēja vienu manu tableti, pareizāk sakot, pusīti, ko biju atstājis uz nakti
Manā ceļā bieži trāpījās soliņi. Uz viena no tiem apsēdos, lai norezervētu jaunu mājvietu. Pameklēju, un man paveicās: viena istaba izrādījās ļoti lēta, 22 mārciņas dienā, un tiešām ļoti tuvu centram. Tiesa, ar āķi — tai nebija atsauksmju. Toties bija atsauksmes par citu šī saimnieka dzīvokli, un visas viencaur pozitīvas. Okei, es nolēmu, kas neriskē, tas nedzīvo centrā. Nosūtīju pieprasījumu un gāju tālāk pa taciņu.
Acīmredzot man tajā dienā bija tāds noskaņojums, bet es par neko vairs īpaši nebrīnījos. Pēc ceļgala traumas un tēta teorijas par nepatikšanām es, šķiet, nolēmu turpmāk pazemīgi pieņemt likteņa triecienus. Kad vēl pēc pusstundas man piezvanīja no AirBnB un sāka nez kāpēc interesēties par manu likteni, es vairs īpaši nesatraucos. Ko viņi gribēja, tā arī nesapratu. Acīmredzot pārliecināties, vai esmu norezervējis jaunu mājvietu. Līdz tam laikam vēl nebiju saņēmis atbildi no saimnieka. AirBnB darbiniece ar indiešu akcentu un amerikāņu vārdu piedāvāja viņam uzzvanīt manā vietā, kam es piekritu. Visus šos bezgalīgos zvanus es neciešu, jo kāpēc gan tad vajadzīgas ērtās automātiskās appkas. Bet, ja to izdara manā vietā, tad lūdzu.
Rezultātā rezervāciju apstiprināja, es aizstaigāju līdz tuvākajai pieturai un braucu savākt šmotkas. Starp citu, autobusa biļetes Edinburgā var nopirkt elektroniski caur lietotni vai autobusā, bet tikai par skaidru naudu un bez atlikuma. Varbūt ir arī cits variants, bet es neiespringu. Uzliku tādu dīvainu progu un braukāju. Vienreizējā biļete maksā ap 1.80, dienas kaut kas ap 4 vai 4.50. Atkarīgs no tā, cik uzreiz ņem — vairumā lētāk. Programmā gan nevar iztērēt mazāk par 4 mārciņām par pirkumu. Ja tev vajag tikai vienu biļeti, tad tu aplauzies. Ekspresos uz lidostu un Glāzgovu un piepilsētas autobusos var pirkt arī ar bezkontakta karti.
Kad gan civilizācija nonāks visur, a? Rīgā autobusā arī tikai skaidrā, labi vismaz, ka izdod atlikumu.
Mantas savācu bez piedzīvojumiem pie saimnieka māsas. Kad viņa lasīja šmotkas, viņa bija ļoti neizpratnē par melno kā sodrēji pueru manā gaivanā un nobijās to izliet. Domāja, ka es kādus burvju rituālus praktizēju, vai?
Nākamajā daļā būs par to, kā es ievācos pie Džovanni, kurš izrādījās pavisam ne tas, ko gaidi, izlasot šo vārdu.